top of page
  • Writer's pictureAnete Seska-Rāviņa

1.stāsts. Manas dzīves skolotājs.

Pirmā doma, kas man nāk prātā, kad atceros un domāju par savu bērnību noteikti ir Liepājas tenisa korti, tenisa kortu dzīve un, protams, mans mīļais treneris un dzīves skolotājs Ernestsons. Ļoti spilgti atceros to dienu, kad teicu mammai: “Mamm, es gribu! Es gribu spēlēt tenisu!”

Kā tas notika? Mēs ar mammu bijām devušās pastaigā pa parku un gājām tieši gar tenisa kortiem un manu aci ātri vien piesaistīja bērni, kas spēlē tenisu. Jautrie smiekli, meiteņu skaistie svārciņi un koši dzeltenās bumbiņas – tas viss likās tik forši! Teniss mani apbūra vienā acu mirklī (sapņaini smaida)!

Esmu ļoti pateicīga, ka mamma sadzirdēja mani un jau nākamajā dienā aizveda uz pirmo tenisa treniņu. Biju pārbijusies kā apšu lapa (smejas)! Mans pirmais treniņš notika pie tenisa kortu sieniņas, kur treneris jau mani sagaidīja, turēdams rokā raketi un aicinādams mani pie bumbu groza. Kā šodien atceros to siltumu un mīļumu, ko Ernestsons izstaroja! Manas bailes pazuda kā nebijušas!

Nākamajā dienā es ierados uz otro tenisa treniņu. Šoreiz mani veda Oma. Aizgājām līdz tenisa kortu sieniņai, bet treneris, sagaidot mani, teica: “Ejam! Iesim uz laukuma! Tu vari iet jau uz laukuma, tev padodas.” Šie vārdi man ir spilgti palikuši prātā un dzirdu tos trenera balsī, kā šodien (sirsnīgi nopūšas). Nu tā viņš paņēma vienā rokā manu ūdens pudelīti un otrā rokā satvēra manu roku, un veda mani uz 2.tenisa laukumu. Varētu domāt, ka pa ceļam abi klusējām, jo es taču maziņš knauķis un viņš mans lielais treneris (smejas), taču nebūt ne. Treneris pa ceļam stāstīja: “Šeit ir laukumi, tur tālāk ir galvenā ēka, šeit mēs pulcējamies, šeit notiek sacensības utt.” Viņa lēnais balss tembrs noņēma visu manu satraukumu un es vairs nejutos kā maziņš knauķis (smejas).

Pagāja zināms laiks un klāt bija manas pirmās sacensības. Man līdz šim nezināmā veidā ieguvu pirmo vietu (pauž sajūsmu). Apbalvošanā toreizējais tenisa kortu direktors (Imants Andersons) pasniedza man medaļu un šokolādi. Nu par šokolādi es biju stāvā sajūsmā! Bet medaļas būtību es īsti nesapratu (smejas). Tāpēc, ejot pa parku pretī mammai, pa ceļam medaļu izmetu miskastē. Tikai pēc pāris gadiem, kad treneris mani slavēja par iegūto medaļu pašās pirmajās sacensībās sapratu, ko esmu izdarījusi (smejas). Bet atzīstos tikai šodien (smejas un klusi aizdomājas).


No kreisās: Anete Seska-Rāviņa, Edgars Ernestsons un Normunds Čubis.

1997.gada Edgara Ernestsona balvas izcīņas uzvarētāji.


Kad sacensības notika Liepājā, vienmēr pirms un pēc spēlēm gāju pie trenera parunāties. Kā šodien atceros trenera iemīļotākos vārdus: “Spēle ir uzvarēta vai zaudēta tikai tad, kad tu pretiniekam paspied roku. Tāpēc nesapriecājies vai nenokar degunu pirms laika.” Tas Ernestsonā bija kaut kas maģisks – viņš īsti nekad nebļāva uz mums un prata noņemt visu uztraukumu ar vienu vārdu, bet viņam bija tāds “stingrais” skatiens, kas skaidri pateica, ko viņš domā. Mēs (audzēkņi) visi to zinājām un mums bija skaidrs, ka uz treniņu jāierodas laikā un jāklausa visam, ko treneris saka (sirsnīgi smaida). Viņš bija visur, arī tad, ja mēs viņu neredzējām (smejas). Viņš visu redzēja un visu zināja. Viņš bija tenisa kortu dvēsele (skumji nopūšas)!

Būšu mūžam pateicīga par to, ko Jūs man esiet devis!

97 views0 comments

Recent Posts

See All
  • White Facebook Icon
bottom of page