top of page
  • Writer's pictureAndrejs Koļesins

7.stāsts. 1.daļa. Sākums.

Liepājas tenisa sporta skolas audzēknis no 1981. līdz 1995. gadam,

Andrejs Koļesins:


“Kad dzirdu, saku vai domāju: “Edgars Ernestsons,” man prātā nāk tādi vārdi kā treneris, pedagogs, audzinātājs, tenisa maestro, paraugs, Latvijas patriots, liepājnieks, mūsu lielās, draudzīgās tenisa ģimenes tēvs. Tā kā atmiņu ir daudz, mans stāsts būs vairākos posmos un sākšu ar pašiem pirmsākumiem.


Neticami, bet es joprojām labi atceros savu pirmo treniņu 5 gadu vecumā. Tas notika TEC sporta zālē netālu no Liepājas stacijas. Mani vecāki neko nezināja par tenisu kā sporta veidu un tā noteikumiem, taču viens no mammas kolēģiem, kuram meita gāja manā bērnudārzā, tīri praktiskas ērtības dēļ pierunāja manu mammu pierakstīt mani tenisā kopā ar viņa meitu. Tā teikt, lai vecākiem būtu vieglāk aizvest un atvest bērnus no treniņa.


Uz pirmo treniņu ieradāmies pilnā sastāvā – es un mana mamma, mammas kolēģis un viņa meita. Ģērbtuvēs pārģērbām sporta tērpus un gājām iekšā zālē, kur jau gaidīja citi bērni. Pie durvīm mūs satika treneris Ernestsons. No sākuma viņš pierakstīja savā kladē manas bērnudārza biedres vārdu, tad pajautāja manu vārdu un vecumu. Kad atbildēju: “Pieci!”, viņš teica, ka tenisā ņem tikai no sešiem gadiem. Blakus stāvēja mamma un, tā kā pa sniegu uz treniņu bijām nogājuši diezgan garu ceļu, lūdza, vai treneris tomēr nevarētu atļaut man šoreiz palikt treniņā un tad mēs atgrieztos, kad man paliks seši gadi. Treneris stingri paskatījās uz mani. Skatienā uzreiz sajutu laipnību, mīļu aprūpi, ticību, līdz ar to biju gatavs treniņā izpildīt jebkuru komandu un uzdevumu. Tā sākās mūsu brīnišķīgais ceļojums, kurš pārauga savdabīgā radniecībā ilgos un aizraujošos gados.


Jūs noteikti jau sapratāt, ka pēc treniņa treneris pienāca pie manas mammas un teica, ka droši var mani vest arī uz nākamo treniņu pēc divām dienām. Biju neaprakstāmi priecīgs par tādu dāvanu! Divas naktis pēc tam negulēju – nevarēju sagaidīt nākamo treniņu. Tobrīd man pat prātā neienāca, ka nākamajos gados ar treneri brauksim uz treniņiem plkst. 8:00 no rīta pārpildītos autobusos no Liepājas centra uz tālo Tosmares rajonu un plkst. 20:00 vakarā gaidīšu viņu pie caurlaides posteņa no sabiedrības slēgtajā Mašīnbūves rūpnīcā O.Kalpaka ielā, kurā uz parketa grīdas bija sarunāts spēlēt tenisu.


1984. g. Samarkanda, Uzbekistāna.

Augšējā rindā no kreisās: trenere Biruta Porcika, Jeļena Jakovļeva, Evija Ernestsone (Reinfelde), Andžela Žguna, Dace Mežniece (Koļesina), Olga Makarčuka (Bordjugova), Edgars Ernestsons.

Apakšējā rindā no kreisās: Dagnis Šliseris, Viesturs Donis, Guntis Gūtmanis, Andrejs Koļesins.


Tālajā 1981.gadā treneris mani pievienoja grupai, kurā tika uzņemti arī tādi meistari kā Andžela Žguna, Erlands Lazdāns, Eduards Grodskis, Didzis Holštroms, kas pateicoties trenerim izauga arī par lieliskiem cilvēkiem un draugiem uz mūžu. Mēs visi jutāmies kā viena liela ģimene, kurā vieta atradās gan teicamniekiem, gan ne īpaši paklausīgajiem, gan arī tiem, kam sacensībās gāja sekmīgāk un tiem, kam ne tik ļoti. Taču trenerim vienmēr bija godīga attieksme pret katru bērnu, nebija īpašu “ļubimčiku” vai “blatņiku”. Viņš mums mācīja cienīt savus biedrus, pretiniekus un pašam sevi. Godprātīgi strādāt uz laukuma un mācībās. Nekad nepadoties, cīnīties līdz pēdējam punktam un sitienam, neatkarīgi no tā, kāds ir rezultāts. Es domāju, ka daudzi no mums atceras trenera slavenos teicienus: “Spēle nav pabeigta, kamēr neesi paspiedies pretiniekam roku”, “Bumba ir apaļa” u.c. Tobrīd es nespēju apjēgt šo teicienu nozīmi, bet iekšā jutu, ka tas bija saistīts ar to, ka vienmēr jābūt modram, jo viss pēkšņi var mainīties kājām gaisā.


Trenerim īpaši patika darboties ar pavisam maziem audzēkņiem. Trenerim bija dabiska spēja iemācīt bērniem ne tikai turēt rokās raketi un sist pa bumbiņu, bet arī no sirds iemīlēt tenisu uz visu mūžu. Disciplīna, punktualitāte, godprātīga attieksme pret darbu – to mums treneris neatlaidīgi mācīja un rādīja priekšzīmi. Mēs gan nebijām nekādi saldie un paklausīgie bērni, tāpēc nereti dzirdējām arī tādu frāzi kā: “Negribi darboties, vārti ir tur – es nevienu te neturu, vari iet mājās.” Taču es nespēju atcerēties nevienu gadījumu, kad kāds patiešām būtu izmantojis šo “atbrīvojumu”. Vai jūs to varat?”

67 views0 comments

Recent Posts

See All
  • White Facebook Icon
bottom of page