top of page
  • Writer's pictureJānis Kublačovs

3.stāsts. Disneja multenes jeb meliem īsas kājas.

Viens no maniem mīļākajiem stāstiem par mums visiem tik mīļo un tuvo treneri Ernestsonu saistās vēl ar Padomju laikiem. Esmu dzimis pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados un, ja nemaldos, sāku trenēties 1989.gadā. Jau pašos tenisa karjeras pirmsākumos, kad vēl nemaz nenojautu, cik lielu lomu manā dzīvē spēlēs tieši teniss, ļoti nopietni attiecos pret visu, ko darīju, tai skaitā tenisa treniņiem. Biju viens no retajiem savā treniņu grupā, kurš tiešām apmeklēja visus treniņus. Bez izņēmuma. Man vienkārši ļoti patika tas, ko es darīju! Tāpēc uz rezultātiem ilgi nebija jāgaida un meistarības ziņā ātri vien panācu un pat apsteidzu savus vienaudžus. Arī tos, kuri bija sākuši trenēties krietni agrāk. Tolaik ziemās bija jābrauc trenēties uz dažādām sporta zālēm Liepājā, bet pati labākā skaitījās Tosmares zāle, kura atradās vistālāk no manām mājām. Tomēr attālums un ceļā pavadītais laiks nekad nebija šķērslis treniņiem. Tā kā biju vēl ļoti jauns, pats nevarēju izbraukāt uz treniņiem un mani veda kā nu kuru reizi – citreiz mamma, citreiz oma vai opaps, dažreiz arī vecākais brālis Andis.


Tā nu pienāca reize, kad atbildīgais uzdevums aizgādāt mani uz treniņu Tosmares zālē iekrita manam brālim. Vecākiem nebija nekādu šaubu, ka brālis varētu netikt galā ar šo uzdevumu. Otru tik atbildīgu cilvēku vēl šodien būtu grūti atrast! Taču kaut kā tā gadījās, ka tieši tajā dienā pirms mana treniņa bijām aizgājuši ciemos pie brāļa klasesbiedra. Ātri vien pienāca laiks doties uz treniņu, BET televizorā sāka rādīta tolaik tik ļoti gaidītās Disneja multenes! Brālis kopā ar draugu mēģināja mani pārliecināt, ka vienu reizi jau var arī nobastot treniņu: “Gan jau neviens neko neteiks! Galvenais, lai tikai mamma neko neuzzina!” Tā arī izdarījām, jo, nenoliegšu, ari man ļoti gribējās redzēt tās Disneja multenes!

Tās pašas dienas vakarā, kad biju jau gultā, bet nebiju vēl aizmidzis, mājās iezvanījās telefons. Jutu – šis zvans neko labu nenesīs. Protams, zvanīja Edgars Ernestsons! Interesējās, kāpēc Jānis neesot bijis uz treniņu. Mana mamma bija neizpratnē – kā tad tā, brālis taču šodien viņu aizvedis uz treniņu. Es vēl mammai teicu, ka šodien treniņā labi gāja… Mana sirds sāka pukstēt arvien straujāk. Izlikos, ka esmu jau aizmidzis un tā cerēju izbēgt no soda. Tomēr tas mani nepaglāba no lekcijas par to, cik meliem īsas kājas, un attieksmi kopumā. Arī brālis kārtīgi dabūja pa mizu. Lieki piebilst, ka pēc šī atgadījuma nekad vairs bez nopietna iemesla treniņus nekavēju. Šajā ziņā turpmāk biju priekšzīmīgs!


Taču nav noslēpums, ka esmu diezgan emocionāls spēlētājs, lai neteiktu vairāk, un bieži netieku galā ar savām emocijām spēles laikā. Tā es nonācu līdz vēl vienai mācībai uz visu mūžu.


Neatceros vairs, kas tas bija par turnīru, taču finālā tikos ar citu liepājnieku Miku Paiparu. Viņš nebija Ernestsona audzēknis, taču spēlēja ļoti labi. Es biju vadībā ar uzvarētu setu un arī otrajā setā biju ieguvis būtisku pārsvaru, kad kādā epizodē neveiksmīgi nospēlēju un mans dusmu izvirdums bija pašsaprotams. Es savā dusmu izvirdumā, kā griezos, tā no visa spēka situ bumbiņu pret žogu! It kā nekas tāds nosodāms, BET, man par nelaimi, trenera Ernestsona modrā acs mani jau kādu laiku bija vērojusi un viņš stāvēja tieši tajā vietā aiz žoga, kur lidoja manis sistā bumbiņa. Diemžēl es nebiju viņu iepriekš pamanījis… Nekavējoties man no Ernestsona puses tika parādīts žests, ka spēle ir beigusies. Neskatoties uz to, ka biju jau tikpat kā uzvarējis, ka biju tieši viņa audzēknis, mani pirmo un vienīgo reizi diskvalificēja no sacensībām manis paša treneris! Pēc šīs atgadījuma vairs no sacensībām nekad neesmu diskvalificēts.

Mīļo treneri, milzīgs PALDIES par to, ko esat ar savu personību un zināšanām man devis, lai es izaugtu par tādu cilvēku, kāds esmu! Lielā mīlestība pret tenisu un atbildības sajūta pret visu, ko daru, nāk tieši no jums! Vismaz man pašam tā šķiet 😊 .

Liepājas tenisa sporta skolas izlaidums, 1999. vai 2000.gads.

Augšējā rindā no kreisās puses: Edgars Ernestsons, Inga Janaite, Laima Freimane, Dainis Bernāts, Aivars Rozentāls, Ludmila Molčānova, Imants Andersons, Pēteris Tervits.

Apakšējā rindā no kreisās puses: Mārtiņš Jaunzems, Olga Kosaka, Adrians Žguns, Liene Rozentāle, Jānis Kublačovs, Agnese Fesenko.

91 views0 comments

Recent Posts

See All

Comments


  • White Facebook Icon
bottom of page