Liepājas tenisa sporta skolas audzēknis no 1970.-1980.gadam,
Andis Dejus:
“Es esmu no tiem laikiem, kad tenisa bumba bija balta. Tas ir, ļoti seniem laikiem. Ar dzeltenām bumbiņām es sāku spēlēt tikai pie pensijas gadiem (smejas). Es nezinu kā bērnu treniņos notiek šodien, bet mums pie trenera Ernestsona treniņi sākās ar vismaz trīs apļiem apkārt tenisa laukumiem un tikai tad, kad visi bija apskrējuši, varēja sākt domāt iet darīt kaut ko tālāk. Bez iesildīšanās nekas nenotika. Disciplīna un kārtība – tas bija Ernestsons. Pie viņa visi iemācījās pazīt pulksteni. Man jau no otrās klases vispār nav problēmu ar pulksteni (smejas). Taču vistrakākais tomēr bija neapmeklēt treniņu! (nopūšas)
Mūsu laikos visi ar 9.autobusu braucām uz tenisa kortiem vai TEC zāli, neatkarīgi no vecuma. Uz treniņiem, vismaz es, gāju ar lielu interesi un labprātīgi, bija inčīgi un man patika! Taču kādu reizi arī gadījās izlaist treniņu un pēc tam vienmēr bija jāzvana Ernestsonam un jāprasa, kad būs nākamais treniņš. Tas satraukums un bailes! Tas bija baigi! Protams, bija jāpasaka iemesls, kāpēc nebiju uz treniņu, bet galu galā viņš jau neko neteica un nerājās, taču tā sajūta… Labāk bija 56 reizes aiziet uz treniņu nekā vienu reizi neaiziet!
Skolas laikā (1970-ajos gados) mēs liepājnieki (Sveta Šuvājeva, Ina Festere, Ināra Rozenbaha, Larisa Kudrevatiha, Vivita Škubure, Oskars Škuberts, Arturs Bartoniks, Igors Jeršovs un Andis Dejus) ar Latvijas izlasi izbraukājām visu Padomju Savienību. Sports jau tomēr paver lielas iespējas redzēt pasauli, arī tajā laikā. Tā mēs nonācām savos pirmajos mačos Gruzijā. Pēc sacensībām vajadzēja braukt uz viesnīcu. Mūsu meitenes, aktīvistes, kas bija nedaudz vecākas par mani, nevis mūs aizveda uz autobusu, bet gan noķēra melnu 24.volgu, kurā mēs, bērni, visi salīdām krustu šķērsu un šoferis mūs aizveda uz viesnīcu “Abhāzija”. Gruzīņiem tolaik bija tikai melnas volgas ar Staļina bildi logā. Taču, kad Ernestsons šo ieraudzīja! Ak tu jē! Kādu kāvienu mēs dabūjām no trenera! (sirsnīgi smaida) Tā nedrīkst darīt! Mēs bijām iekāpuši svešā mašīnā. Mums paveicās. Bet mums paveicās arī ar treneri! Mēs bijām vienīgā komanda, kura bija kā viena liela ģimene. Treneris mūs veda ne tikai uz tenisa kortiem, bet atklāja un rādīja lietas arī ārpus sacensībām. Mēs visi bijām kopā! Tajā laikā tas likās pats par sevi saprotams, bet tikai vēlāk saprati, ka pārējiem tā nebija. Ne ārvalstu, ne Latvijas citu pilsētu komandām, nevienam tā nebija. Tas, ka un kā par mums parūpējās, tas bija izcili!
Liepājas Metalurga kultūras pils sporta zāle, Liepājā, 1978.gada Latvijas čempionāts.
Augšējā rindā no kreisās puses: Juris Dzelme, Juris Ceimurs, Edgars Ernestsons, Visvaldis Škuburs, Ansons; vidējā rindā no kreisās puses: Līga Medne, Dace Medne, Ingemāra Sadauska, Vivita Škubure, Biruta Škutāne, Larisa Kudrevatiha, Ināra Rozenbaha, Inga Berdigāne, Iveta Kundziņa, Sarmīte Melnbārde, Julija Mavrīcina, Ina Festere, Inga Ķimze, Laima Freimane, Jadviga Škubure; apakšējā rindā no kreisās puses: Ojārs Liepiņš, Sudņickis, Ainars Ošiņš, Uldis Krēsliņš, Pēteris Rubenis, Alvils Zilgalvis, Ojārs Millers, Pēteris Bušēvics, Jānis Sirmais, Andis Dejus.
Ir dažas ļoti spilgtas lietas, kas daudziem noteikti ir iespiedušās atmiņā. Piemēram, par to pašu uzvaru: “Tenisa spēle beidzas tad, kad paspiež viens otram roku!” To treneris Ernestsons ir iemācījis visiem, kas Liepājā spēlē tenisu! Visiem! Arī es esmu piedzīvojis gan vienu, gan otru gadījumu. Tas ir tā diezgan zīmīgi.
Ernestsons bija baigi foršais treneris! Viņš bija kā tētis! Viņš vienmēr rūpējās par visiem. Par mums. Ļoti rūpējās. Paldies viņam par to!”