Liepājas tenisa sporta skolas audzēknis no 1981. līdz 1995. gadam,
Andrejs Koļesins:
“Sava stāsta noslēgumā vēlos paturpināt komandas tēmu, jo prātā ir vairāki piemēri kā mums treneris Ernestsons mācīja komandas vērtības, kas palīdzēja tad un palīdz vēl joprojām gan tenisā, gan dzīvē.
Ja āra tenisa sezonu mēs sākām kādus 200 km no Ķīnas robežas Ferganā, tad noslēdzām to sacensībās Uzbeksitānas galvaspilsētā Taškentā. Sacensību pirmajā nedēļā notika komandu mači un tikai pēc tam bija individuālās sacensības. Vienu gadu komandu spēlēm bija formāts divas vienspēles un viena dubultspēle. Mūsu vecuma grupā Liepāju pārstāvēju es un Erlands Lazdāns. Treneris vienmēr bija klāt tribīnēs. Vienā no spēlēm man bija jācīnās ar tā laika PSRS izlases spēlētāju. Ar viņu biju ticies vairākas reizes un nevienu reizi nebiju uzvarējis. Taču šāda veida komandas sacensības bija liels motivētājs gan man, gan Erlandam. Tā es 3 stundu garā cīņā, kuras laikā treneris lielās pārdzīvošanas dēļ pat izsmēķēja cigareti (viņš taču nesmēķēja!), uzvarēju! Arī Erlands padarīja savu darbu un mūsu komanda turpināja savu ceļu tālāk. Jāmin, ka tiekoties atkal ar to pašu spēlētāju vēlāk, man ne reizi tā arī neizdevās atkārtot savu panākumu. Tas skaidri liecināja, ka Ernestsona teiktais, ka komanda ir spēks, nav tikai tukša frāze.
Liepājas komanda ar uzvarētu komandas kausu, PSRS turnīrs “Liepājas kauss”, 1985.gads.
Attēlā treneri: Edgars Ernestsons un Biruta Porcika, audzēkņi, kas pārstāvēja komandu.
Vēl noteikti jāmin mūsu kopīgais prieks un spēcīgās emocijas, kas bija 1990.gada PSRS meistarsacīkšu atlases spēlēs Darba Rezerves čempionātā Ivano-Frankovskā, Ukrainā. Sacensību pirmajā nedēļā bija komandu mači. Liepājas komandu Ernestsona vadībā pārstāvēja Erlands Lazdāns, Didzis Holštroms, Viktors Astašovs un es. Sekmīgi pārvarot vairākas kārtas, negaidīti nokļuvām līdz finālam, kur mūs gaidīja komanda no Kujbiševas (tagad – Samara, Krievija). Formāts bija 4 vienspēles un 1 dubultspēle. Pēc vienspēlēm rezultāts bija 2:2. Zinot mūsu individuālās īpatnības, stiprās un vājās puses, uz izšķirošo dubultspēli pret pretinieku 1. un 2. numuriem, kas pārliecinoši vienspēlēs apspēlēja mūsu top spēlētājus, treneris izlika mūsu 1. un 4. numuru – mani un Erlandu. No malas liekas, ka tādai izvēlei nebija nekādas loģikas un nekas neliecināja, ka šādā kombinācijā mums vispār būtu kaut kādas izredzes pretoties, kur nu vēl uzvarēt. Taču treneris zināja, ka mēs ar Erlandu bijām labākie draugi uz un ārpus korta un ka tas ir slepenais trumpis, ko treneris bija paredzējis izmantot. Un tas nostrādāja izcili! Pretinieks tā arī nespēja pārgrupēties pēc šoka, zaudējot pirmo setu 6/1, kapitulējot arī otrajā setā. Tā mēs piedzīvojām mūsu mazo brīnumu, kas joprojām ir mūsu sirdīs un atmiņās un par ko lepni runājam vēl šodien, kad satiekamies ar komandas biedriem! Trenera ticība mūsu draudzībai, aktīvā klātbūtne un vadība spēles laikā, kā arī kopējais komandas gars un atbalsts ļāva pieveikt pretinieku, kas bija galvas tiesu stiprāks par mums. Liepājnieki balvā par pirmo vietu katrs saņēma ne tikai ļoti elegantu melnu diplomātu (koferi), bet arī pirmo reizi mūsu pilsētas vēsturē nopelnīja ceļazīmi uz PSRS komandu meistarsacīkstēm, lai pārstāvētu Darba Rezerves sporta biedrību.
Trenera garajā un panākumiem bagātajā sporta vēsturē bija neskaitāmas uzvaras un spilgti momenti, par kuriem var rakstīt bezgalīgi daudz. Uzvara pirmajā neatkarīgās Latvijas klubu čempionātā pieaugušajiem, Andželas Žgunas iekļūšana WTA reitingā, Anastasijas Sevastovas izcilie panākumi pasaules elitē. Protams, bija arī emocionālie zaudējumi. Taču to, ko mums visiem viņš iemācīja, neviens nevar atņemt:
Pirmkārt, neskaitīt savas uzvaras, bet mīlēt to ko dari, darīt to godprātīgi un ar pilnu atdevi.
Otrkārt, nekad nepadoties.
Treškārt, cienīt citus un palīdzēt viens otram, dzīvot kā komanda gan priekos, gan bēdās.
Daudzus gadus vēlāk Edgara Ernestsona audzēkņi joprojām uztur draudzīgas attiecības, regulāri kontaktējas un satiekas. 1981.gada grupas biedri kļuva par draugiem uz mūžu. Esot 35 gadu vecumā, mēs nodibinājām savu Liepājas tenisa 35+ komandu dalībai Latvijas senioru klubu čempionātā un turpinājām tās tradīcijas un filozofiju, ko treneris bija mūsos ielicis. Ne velti esam uzvarējuši 7 valsts komandu čempionātus ar ceļazīmēm uz Eiropas klubu čempionātiem. Esam saņēmuši arī daudz komplimentu no konkurējošām komandām gan Latvijā, gan Eiropā par apbrīnojami siltu ģimenes atmosfēru kolektīvā. Šie komplimenti patiesībā ir mūsu trenera nopelns. Paldies, mīļais treneri, ka Jūs mūs tādus esat izaudzinājis! Paldies, ka iemācījāt mūs ne tikai spēlēt tenisu, bet arī būt stipriem un veselīgiem! Paldies, ka sagatavojāt mūs ilgam un brīnišķīgam ceļam, ko sauc par dzīvi ar visiem tās priekiem un izaicinājumiem! Paldies par jūsu mācību, ka mums viss izdosies jebkurā situācijā, ja būsim viens par visiem un visi par vienu! Jūs vienmēr būsiet mūsu sirdīs un mēs turpināsim jūsu stāstus un padomu nodot jaunākām paaudzēm. Esmu pārliecināts, tas ļoti noderēs arī mūsu bērniem un mazbērniem. Paldies jums!”