Liepājas tenisa sporta skolas audzēknis no 1981. līdz 1995. gadam,
Andrejs Koļesins:
“Turpinot manu stāstu par treneri Ernestsonu, noteikti jāmin, ka tieši sports atvēra mums, bērniem, pasaules durvis. Tā bija lieliska iespēja ceļot uz tuvām un tālām zemēm, atklāt jaunas un nezināmas pasaules. Tālajos 80-ajos gados ceļš virzienā ārpus Latvijas rietumu robežas bija vēl slēgts, taču uz austrumu pusi varējām brīvi ceļot līdz pat Klusā okeāna krastam – no Urāla kalniem ziemeļos līdz robežai ar Afganistānu dienvidos. Tā mēs kopā ar treneri un viņa tuvāko daudzgadīgo kolēģi, domu biedru un draugu, Šefu Imantu Andersonu, apceļojām daudz vietas tā laika Padomju Savienībā (PSRS), kurā dzīvojām līdz mūsu Latvija atguva neatkarību 1991.gadā.
Vasaras sezonas atklāšanas treniņu nometne Ferganā, Uzbekistānā, 1988.gads.
No kreisās: Dace Briede, Andžela Žguna, Dagne Andersone, Edgars Ernestsons,
Erlands Lazdāns, Andrejs Koļesins, Viktors Fiļipovs.
Braucieni mums bija dažādi un piedzīvojumiem bagāti! Vienā no tādiem braucieniem man “laimējās” dzīvot vienā istabiņā ar treneri. Stāsts sākās pavisam vienkārši - lai paātrinātu vasaras sezonas sākšanos uz māla seguma, martā devāmies uz nometni un draudzības spēlēm Ferganu, Uzbekistānā. Nonākot tur, sanāca, ka man divas nedēļas būs jādzīvo stingrā disciplīnā kopā ar treneri, bet pārējie bērni varēs izbaudīt priekus pilnā apmērā, spēlējot kārtis un kopā tusējoties. Sākumā biju pilnībā “sašuvies” par šo! Treneris uzreiz uzķēra manu bēdīgo noskaņojumu un jau otrajā vakarā pēc tam, kad pārbaudīja manus skolas mājasdarbus, piedāvāja uzspēlēt “duraku” jeb “cūkas” (kāršu spēle). Biju izbrīnīts un sākumā pat sabijos, jo treneris, atšķirībā no Šefa, kārtis nekad publiski nespēlēja. Bet tad viss aizgāja! Gan spēlējām kārtis, gan treneris ļāva man ciemoties pie komandas biedriem un pat patrakot viņu istabās. Katru vakaru treneris pārbaudīja, vai esmu izpildījis visus mājasdarbus, vai neaizmirsu vārdu “dzejolis” latviešu valodā un pēc tam mēs spēlējām kārtis un dzērām paštaisītu tēju, kas bija pagatavota ar “kipjatilniku” (metāliska spirāle, kuru ieliek glāzē un pieslēdz pie elektrības, lai uzvārītu ūdeni – tā trenerim vienmēr bija līdzi no mājām).
Vasaras sezonas atklāšanas treniņu nometne Ferganā, Uzbekistānā, 1988.gads.
No kreisās augšējā rindā: Ilze Sermole, Edgars Ernestsons, Dagne Andersone, Dace Mežniece, Andrejs Koļesins, Viktors Fiļipovs, Andis Aigars, Biruta Porcika.
No kreisās apakšējā rindā: Dace Briede, Andžela Žguna, Erlands Lazdāns,
Viktors Astašovs, Gints Rolis.
Vēl atceros vasaras braucienus uz sacensībām Jūrmalā. Dažreiz mēs dzīvojām tūristu kopmītnēs Imantā pa kādiem 20 cilvēkiem vienā istabā kopā ar treneri. Dažreiz uzturējāmies kempingos Vaivaros, Pumpuros vai Jaunķemeros. Taču divas lietas bija pilnībā nemainīgas. Pirmkārt, vakaros spēle “kazaki – razbojniki”, kad sadalījāmies divās komandās, viena slēpās kopmītnes dārza teritorijā vai kempinga mežā, bet otrai komandai bija jāmeklē un jāķer biedrus. Otrkārt, trenera vakara sapulces, kurās visi liepājnieki tika aicināti viņa numuriņā vai kempinga mājā. Treneris rūpīgi gāja cauri katra audzēkņa nospēlētiem mačiem, analizējot kļūdas, norādīt uz uzvedību, paslavējot tos, kuriem izdevās veiksmīga diena, un sastādot dienas kārtību uz nākamo dienu. Kā šodien atceros, ka no satraukuma trūka elpas, kad tuvojās mana kārta. Zināju, cik rūpīgi viņš sekoja līdzi katram manam sitienam un uzvedībai uz tenisa laukuma. Zināju, ka treneris atklāti dalīsies ar savām piezīmēm visas komandas priekša, arī meiteņu! Bet, kad treneris sāka runāt, viņš spēja lietas pagriezt tā, lai uzmundrinātu tevi, ka rīts būs labāks par šodienu. Viņš vienmēr saglabāja cieņu pret saviem audzēkņiem! Nekad nelietoja lamuvārdus, pat tad, kad bija ļoti dusmīgs. Un pats interesantākais – sacensību braucienos mums nebija līdzi stīgošanas mašīnas, bet treneris pēc šīm sapulcēm vienmēr palika stīgot raketes, ar rokām!!! Neskaitāmas raketes visiem audzēkņiem, lai tikai nākošajā dienā būtu ar ko spēlēt! Apbrīnojami!
Mūsu braucienos treneris rūpējās ne tikai par tenisu, bet arī par kultūras programmu Liepājas komandai. Viņš centās mums atvērt pasaules horizontu, iepazīstināt ar jaunām kultūrām un vietējām īpatnībām. Manas paaudzes tenisisti ļoti labi atceras slaveno pils kompleksu Registanu, Samarkandā, neaizmirstami skaistos klanus Ferganā un Frunzē (tagad Biškeka, Kirgīzijā), mīnus 40 grādu temperatūru ar divmetrīgiem sniegputeņiem Ufā, Urāla kalnos. Tā bija īpaša komandas atmosfēra, kuru trenerim izdevās izveidot savu audzēkņu starpā tik individuālā sporā kā teniss. Tāda nebija nevienā citā Latvijas pilsētu vai PSRS republiku tenisa komandā."
Ferganas kalni, Uzbekistāna, 1989.gads.
No kreisās uz labo augšējā rinda: Dagne Andersone, Edgars Ernestsons, Dace Mežniece,
Andžela Žguna, Ilze Sermole.
No kreisās uz labo apakšējā rinda: Erlands Lazdāns, Dace Briede, Andis Aigars,
Gints Rolis, Andrejs Koļesins, Viktors Fiļipovs, Viktors Astašovs.