Tenisa trenera Edgara Ernestsona mazdēls Ralfs Lagzda:
“Es uzaugu kopā ar saviem vecvecākiem un visiem labi zināmais tenisa treneris Edgars Ernestsons bija mans opis jeb opītis, kā mēs ar māsīcām viņu mīļi dēvējām. Vārdam opītis ir ļoti īpaša nozīme mūsu ģimenē un tas mums nozīmē daudz vairāk kā mīļais vectētiņš.
Mūsu opītis bija ļoti labsirdīgs! Viņš vienmēr bija gatavs uzklausīt un ieklausīties, palīdzēt un dot noderīgu padomu jebkurā dzīves situācijā neatkarīgi no tās nopietnības pakāpes. Vienmēr no opīša staroja siltums un prieks par sarunu! Nekad nebija tādas sajūtas, ka es ar savām problēmām viņu apgrūtinātu. Tomēr visinteresantākā sarunas daļa bija tad, kad opītis pats dalījās ar visādiem kurioziem no viņa jaunības, tādā veidā apliecinot, ka viņš saprot lietas būtību un nopietnību. Tas vieglums no viņa puses, tas vienmēr ļāva sajust – viss būs kārtībā!
Edgara Ernestsona un viņa mīļās sieviņas Dailas kopīgā 80.gadu jubileja 2017.gadā.
Attēlā no kreisās: meita Evija Reinfelde, sieviņa jeb mīļā Oma Daila, mazdēls Ralfs Lagzda, meita Guna Lagzda, mazmeita Monta Reinfelde.
Attēlā pašā centrā: mazmeita Maija Zvirbule.
Man opītis ir iemācījies ļoti daudz lietu, taču man vistuvākās ir divas tās praktiskākās, ko var iemācīt tikai reāli darbojoties nevis ar stāstīšanu un priekšā teikšanu.
Pirmā no šīm lietām ir cieņa. Opītis man iemācīja ne tika cienīt cilvēkus, bet arī cienīt dabu, priekšmetus, darbu un izaicinājumus. Atceros, ka 3.klasē man matemātikā uzdeva mājasdarbu, kas bija īsts cietais rieksts. Diemžēl pašu uzdevumu es neatceros, bet atceros, ka pēc 10 intensīvām galvas lauzīšanas minūtēm es padevos un gāju pie opīša pēc palīdzības. Sākumā bija ļoti interesanti, jo kopīgi centāmies izdomāt atbildi, taču pēc kādas stundas pūliņiem es jau biju noguris un opītis teica, lai atpūšos. Tā arī darīju – aizgāju skatīties televizoru. Vakarā, kad devos gulēt, redzēju, ka opītis vēl joprojām sēdēja pie tā paša galda un centās atrisināt šo cieto riekstu, ko es jau biju paspējis aizmirst. Nākošajā dienā nebija matemātikas, tāpēc savu burtnīcu atstāju mājās. Pēc skolas mani mājās sagaidīja opītis ar atrisinātu uzdevumu un skaidrojumu, kā šo uzdevumu pareizi risināt. Es tiešām nezinu, cik daudz laika opītis veltīja šim uzdevumam, bet opīša attieksme pret to un darbu manī ir palicis kā pamatakmens attieksmē pret darbu uz mūžu.
Otra un pati neaizstājamākā mācība, ko esmu iemācījies no opīša, ir tas, kā dzīvot. Mēs visi esam dzirdējuši teicienu: “Ja tev patīk tas, ko tu dari, tu nestrādāsi nevienu dienu mūžā.” Šis teiciens ļoti precīzi raksturo opīti kā tenisa treneri un ne tikai. Pavadot daudz laika ar opīti ārpus tenisa kortiem, bija skaidrs, ka šāda attieksme opītim ir arī ikdienā. Katrs rīts viņam sākās ļoti agri, ap 5:30. Viņš piecēlās, pavingroja un gāja iedzert savu rīta kafiju. Tad viņš visiem uztaisīja brokastis un nereti ar lielu prieku pārsteidza mūs ar kādu jaunu, tirgū atklātu, sīkumu. Pēc studijām ārzemēs es kopā ar opīti katru dienu gāju uz tirgu. Atceros, ka opīti sveicināja jau iepazītie pārdevēji un sapratu, ka iepirkšanās opītim ir vairāk kā pasākums nevis pienākums. Kad bijām no tirgus pārnākuši, opītis uzreiz ķērās pie nākošā uzdevuma. Ne mirkli nebija mierā, vienmēr bija pietiekami daudz uzdevumu, kas jāpadara. Es ne reizi neesmu dzirdējis, ka opītis negribētu kādu uzdevumu pildīt, gluži pretēji – viņš vienmēr bija priecīgs, ka ir ko darīt un var rosīties no rīta līdz vakaram. Katrā gadalaikā viņš atrada savu lietu par ko priecāties un viņam bija ļoti svarīgi dalīties tajā ar savu ģimeni. Viņš to darīja dažādos veidos – dažreiz ar kādām fotogrāfijām, dažreiz ar kādu skaistu ziedu, dažreiz – jautru aktivitāti. Vienlīdz lielu prieku par mazajiem pārsteigumiem vienmēr radīja dalīšanās prieks un laime, kas staroja no viņa visa! Paldies, opīti, ka parādīji man dzīvi, pēc kādas katram mums būtu jācenšas tiekties!
Mūsu opītis bija gan tenisa, gan dzīves treneris, mentors, pozitīvās enerģijas lādiņš un cilvēks, kurš mīlēja dzīvi un dzīvoja vārda tiešākajā nozīmē!”