top of page
  • Writer's pictureIeva Balčus

5.stāsts. Nekad nepadoties.

Liepājas tenisa sporta skolas un tenisa trenera Edgara Ernestsona audzēkne no 1997. – 2003.gadam, Ieva Balčus:


“Es tenisu sāku spēlēt tikai 13 gadu vecumā, Liepājas tenisa kortos. Man bija apnicis mūzikas skolā spēlēt klavieres (red. – smejas) un tā kā draudzene spēlēja tenisu, arī mani ļoti interesēja šis sporta veids. Drīz vien ar lielu azartu sāku trenēties pie Edgara Ernestsona. Ja godīgi, es tik ļoti labi apzinājos, ka man ātri viss ir jāiemācās un jāapgūst, ka pat neatceros, ar ko kopā trenējos (red. – kautrīgi noliec galvu). Galvenais, ka kāds man pretī to bumbiņu sita atpakaļ (red. – smejas). Taču no pirmās dienas atceros, ka neskatoties uz manu vecumu, treneris bija ļoti laipns un iedrošināja mani censties vēl vairāk!


Manas spilgtākās atmiņas no tenisa kortu laikiem un par treneri Ernestsonu saistās ar maniem pašiem pirmajiem solīšiem tenisā. Tikai nedēļu pēc pirmajiem treniņiem Liepājā notika vietējās sacensības un Ernestsons teica: “Ieva, tev taču ir jāpiedalās! Kā tu savādāk iemācīsies spēlēt?” Es paklausīju un pieteicos sacensībām. Pirmajā spēlē uz laukuma jutos kā ezītis miglā. Zaudēju visas spēles kādās 20 minūtēs! Tik un tā Ernestsons mani mudināja un teica: “Tas nekas! Viss kārtībā!” Ar mierīgu prātu Ernestsons man visu izskaidroja un ļāva saprast, ka galvenais ir turpināt un mācīties arī tad, ja zaudē.


Tā es turpmākos gadus arvien vairāk un vairāk aizrāvos ar tenisu! Vasarā nācu ātrāk uz treniņiem un paliku arī vēlāk uz treniņiem. Visu laiku cerēju, ka kāds cits neatnāks uz treniņu un tad treneris ļaus man vēl ilgāk uzspēlēt. Ernestsons vienmēr juta, cik ļoti man patīk teniss un novērtēja manus centienus, ļaujot palikt ilgāk, spēlēt vairāk. Citās dienās es nospēlēju pat 5-6 stundas! Es biju vienkārši starā! Man TIK ļoti patika!!! Paldies viņam par to!


Arī ziemās es cītīgi braucu ar mikriņu (red. – mikroautobusu) uz Hidrolatu, uz 6.vidusskolu, uz Laumas rajonu (neatceros, kā bija nosaukums), uz 15.vidusskolu, lai tikai varētu patrenēties vairāk! Ernestsons man bieži teica: “Tas nekas, ka tev tie rezultāti nav pašlaik. Būtu tu agrāk sākusi, būtu arī tagad, bet turpini trenēties un gan jau būs!” Lai kā es spēlētu, nekad no trenera nedzirdēju negatīvas piezīmes vai pārmetumus. Es ticu, ka tieši pateicoties trenera nepārtrauktai uzmundrināšanai un atbalstam, manī neapdzisa vēlme trenēties un spēlēt vēl labāk!


Trenerim bija taisnība! Pienāca Liepājas ziemas meistarsacīkstes (neatceros, kurā gadā) un es ļoti labi nospēlēju! Es ieguvu 1.vietu savā vecuma grupā un tas man deva vēl lielāku motivāciju turpināt (red. – priecājas).


Spēlējot tenisu, man nebija nekādu plānu par studijām ASV, taču tuvojoties 12.klases beigām un pateicoties trenera atbalstam, es sāku studēt ASV. Biju mājās (red. – Liepājā) tikai vasarās, bet treneris vienmēr bez nekādiem jautājumiem ļāva man spēlēt, kad gribēju piedalīties. Treneris mūs jauca kopā kā puikas, tā meitenes un dažādos vecumos. Dažreiz es trenējos kopā arī ar Anastasiju Sevastovu, kurai tobrīd bija tikai 11 gadi, man 18 (red. – smejas). Es tiešām biju un esmu pateicīga, kam man vispār bija iespēja spēlēt, augt un attīstīties. Es vienmēr būšu pateicīga Ernerstsonam par vidi, ko viņš radīja starp mums visiem tenisistiem. Mēs bijām kā viena liela ģimene un tā sajūta nav pazudusi arī tagad, gandrīz 20 gadus vēlāk!”


2003.gada 7.jūlijs, vasara Liepājas tenisa kortos.

Attēlā no kreisās pirmajā rindā: Evija Gorbačova, Ilze Dejus, Anete Seska, Ieva Balčus.

Attēlā no kreisās otrajā rindā: Mārtiņš Jaunzems, Jānis Kublačovs.

67 views0 comments

Recent Posts

See All

Comments


  • White Facebook Icon
bottom of page